Mani darbi veidoti, domājot par uztveri un tās relativitāti, kā skatiens veido veselumu no fragmentu kopuma atkarībā no emocionālām attiecībām un intelektuālās pieredzes ar uztveramo informāciju. Šis process ir laika un distances noteikts, lai arī laiks un telpa paši par sevi nav redzami. Tie ieraugāmi pateicoties izmaiņām, piemēram, kustībai. Mani meklējumi glezniecībā ir saistīti ar ietekmju un saskares lauku ar citiem medijiem, piemēram, fotogrāfiju, kinematogrāfiju, instalāciju kā arī fragmenta un veseluma savstarpējām attiecībām.

Manu interesi saista attiecības ar laika plūsmu, kustību, kuru nav iespējams sajust atrauti no vietas, vienlaikus domājot par atšķirīgo un līdzīgo dažādās kultūras pieredzēs. Ceļojums ir viens no šīs pieredzes paplašināšanas veidiem. Fotogrāfijas un glezniecības laiks ir šo mediju determinēts, taču tas ietver attiecību momentu arī ar lineāro, vietai piesaistīto laiku un attiecībām starp ātrumu un lēnumu. Neskaitāmi momentuzņēmumi kalpo par attiecību reģistru starp skatienu un vietu/laiku, kas tālāk, savukārt, veido nosacītu atskaites sistēmu turpmākajai to transformācijai glezniecībā. Katra fotogrāfija ir arī laika pagātnes forma, kas maina atiecības ar optiski apzināto daļu. Valtera Benjamina raksturojumā: “Tuvplānā mūsu priekšā izplešas telpa, palēlinājumā – kustība. Tuvplānā nav runa par vienkāršu tā noskaidrošanu, ko jau neskaidri redz “tāpat”, bet gan liek parādīties pilnīgi jauniem metērijas strukturālajiem veidojumiem…”

Izvēloties fotogrāfiju kā atsauces punktu tālākam darbam, tiecos risināt pārrāvuma un turpinājuma attiecības. Saskaņā ar Rolāna Barta viedokli: “Dzīve/ Nāve: paradigma ir reducēta līdz vienkāršam klikšķim, kas atdala sākotnējo stāvokli no gala kopijas”. Gleznojot mani saista iespēja piešķirt materialitāti un transformēt vieliskā objektā to, kam nav fiziskas substances, piemēram, skatienam, necenšoties panākt optiska pārnesuma perfekciju bet atvēlot vietu iztēlei un starpībai starp atskaites punktu – mirkļa uzņēmumu – un iemeslu, kādēļ tas radies. “Fiziskā laika mirkļi ir bez struktūras un tukši, bet pārdzīvotā laika mirkļiem allaž ir struktūra un saturs”, pamatojis Tronns Bergs Ēriksens. Viens no būtiskākajiem iemesliem manai interesei glezniecībā, kas pati par sevi ir laikietilpīgs process, ir vienlaicīgā realitātes un iztēles klātbūtne, kas ļauj uzlūkot gleznu kā noteiktu laika pieraksta formu jeb kā laika krātuvi ar dubultu segumu.